Transparency International (TI) 2021. gada sākumā laida klajā ziņojums “Are EU governments taking whistleblowing protection seriuosly. Progress report on transposition of the EU directive”, aplūkojot ES dalībvalstu progresu Trauksmes cēlēju direktīvas ieviešanā.

Viens no būtiskiem faktoriem, kas atšķir Baltijas valstis trauksmes cēlēju aizsardzības nodrošināšanā, ir aizsardzības garantiju tiesiskais ietvars. Latvijā un Lietuvā trauksmes cēlēju aizsardzība tiek nodrošināta vienota likuma ietvaros, savukārt Igaunijā vienots likums par trauksmes cēlēju aizsardzību vēl nav pieņemts.

Šobrīd likums trauksmes cēlējiem nodrošina vairākas aizsardzības garantijas – identitātes aizsardzību, aizsardzību pret trauksmes celšanas dēļ radītām nelabvēlīgām sekām. Taču mums ir iespēja radīt jaunus mehānismus, kā motivēt potenciālos trauksmes cēlējus neklusēt par darba vietā novērotiem pārkāpumiem. Kā viens no šādiem soļiem ir finansiālās atlīdzības nodrošināšana.

Trauksmes celšanas likums stājās spēkā 2019. gada 1. maijā. Gan likums, gan Eiropas Savienības Trauksmes cēlēju aizsardzības direktīva nosaka, ka uzņēmumos, kuros ir vairāk nekā 50 darbinieki, ir jāievieš efektīvs trauksmes celšanas mehānisms.[1] Šajā rakstā apskatīsim, ko paredz iekšējās trauksmes celšanas sistēmas, kāds ir to mērķis.

Trauksmes celšanas likums paredz, ka viens no mehānismiem, kā trauksmes cēlējs var ziņot par sabiedrības intereses aizskarošiem pārkāpumiem, ir vēršanās institūcijā, kuras kompetencē ir novērst attiecīgo pārkāpumu.

Pieņemt lēmumu celt trauksmi un ziņot par sabiedrības intereses aizskarošiem pārkāpumiem un nejēdzībām, kas novērotas savā darba vietā vai dibinot darba tiesiskās attiecības, ne vienmēr ir viegls solis. Kā viens no faktoriem, kādēļ cilvēks var izlemt neziņot, ir nedrošība un bailes no sekām, kas var rasties neklusējot par pārkāpumu.