Trauksmes celšana ir mehānisms, ko var izmantot ikviens iedzīvotājs, kurš savā darba vietā, ar darbu saistītā vidē ir novērojis kādu netaisnību, nejēdzību vai prettiesisku rīcību. Lai varētu runāt par trauksmes celšanu, ir jāatceras, ka trauksmes cēlēja ziņojums ir iesniegums, kurš atbilst šādām pazīmēm:

iesniegumu iesniedz fiziska persona;
persona sniedz informāciju par iespējamu pārkāpumu;
iespējamais pārkāpums var kaitēt sabiedrības interesēm;
persona sniegto informāciju uzskata par patiesu;
informācija ir gūta darba vidē;
personai šīs informācijas sniegšanas dēļ varētu tikt radītas nelabvēlīgas sekas.

Jāatzīst, ka praksē bieži nākas saskarties ar tādiem iesniegumiem, kas neatbilst vienai vai vairākām trauksmes celšanas pazīmēm, un tāpēc tie iesniegumi nav trauksmes cēlēja ziņojumi. Viens no visizplatītākajiem trūkumiem iesniegumos ir darba vides elementa neesamība. Piemēram, iesniegums par pašvaldības iedzīvotāju neinformēšanu par publisko apspriedi pirms kāda objekta būvniecības vai iesniegums par to, ka pašvaldībai piederošas iekārtas izmanto pašvaldības darbinieki privātām vajadzībām. Minētajos gadījumos, iespējams, ir notikuši tiesību normu pārkāpumi, par kuriem iedzīvotāji informē, tomēr šādi gadījumi nav trauksmes celšana, jo tie nav saistīti ar darba vidi.

Trauksmes celšanas likums skaidro, ka par darbā, darba vidē gūtu informāciju ir uzskatāma tāda informācija, kas gūta veicot darba pienākumus, dibinot darba tiesiskās attiecības vai esot praksē. Tomēr rodas jautājums – kāpēc trauksmes celšana ir tikai darba vidē novērotu pārkāpumu ziņošana? Darba vides elements ir būtisks, jo likuma un trauksmes celšanas mehānisma mērķis ir aizsargāt trauksmes cēlējus no nelabvēlīgām sekām. Ne velti viena no būtiskākajām trauksmes celšanas pazīmēm ir nelabvēlīgu seku iestāšanās risks.

Kādas varētu būt nelabvēlīgās sekas? Darbinieks ir pakļauts darba devējam un darba devējs var ietekmēt dažādus ar darba vidi saistītus jautājumus. Piemēram, pazemināt amatā, samazināt atalgojumu, vai arī atbrīvot no amata tikai tāpēc, ka darbinieks ir ziņojis par darba devēja pieļautiem pārkāpumiem. Trauksmes celšanas gadījumā darbinieks ir mazāk aizsargāta persona un tas, kurš riskē ar savu darba vietu. Tādēļ viņš ir īpaši jāpasargā, un jārada droša vide, lai darbinieki var ziņot gadījumā, ja darba vidē ir novēroti kādi pārkāpumi.

Piemērs. Uldis strādā kokapstrādes uzņēmumā. Kad Uldis saņem pirmo algu, viņš konstatē, ka uz kontu ir pārskaitīta tikai daļa solītās algas, un nākamajā dienā otru algas daļu Ulda priekšnieks viņam iedod skaidrā naudā. Uldim rodas aizdomas par to, ka viņa darba devējs izvairās no nodokļu maksāšanas un darbiniekiem maksā “aplokšņu algu”. Uldis par šo iesniedz trauksmes cēlēja ziņojumu Valsts ieņēmumu dienestā. Par ziņojumu Uldis pastāsta savam kolēģim, kurš informāciju nodod priekšniekam. Pēc nedēļas Uldim tiek uzteikts darba līgums.

Ir būtiski pasargāt tādas personas kā Uldi, jo viņa atbrīvošana no amata ir darba devēja lēmums, ko šādā situācijā darbinieks nevar ietekmēt. Esot trauksmes cēlējam, darbinieks var vērsties tiesā ar pieteikumu par prettiesisku atbrīvošanu no amata, un šādā situācijā darbinieku ne tikai atbrīvos no tiesas izdevumu samaksas, viņam pienāksies arī valsts nodrošināta juridiskā palīdzība, turklāt darbiniekam nebūs jāpierāda prettiesiskā atlaišana – tā vietā darba devējam būs jāpierāda, ka atlaišana bija tiesiska un pamatota.

Situācijās ārpus darba vides nav reāls apdraudējums personai, kura kā iedzīvotājs ziņo par kādiem ikdienā novērotiem pārkāpumiem. Ja iedzīvotājs ziņo, piemēram, par pašvaldībai piederošu iekārtu izmantošanu pašvaldības darbinieku privātām vajadzībām, nepastāv reāls risks, ka personai varētu tikt radītas kādas nelabvēlīgas sekas par šādu ziņošanu. Līdz ar to nav arī lietderīgi iedzīvotājam nodrošināt tās pašas aizsardzības garantijas, kas nepieciešamas darbiniekam.

Trauksmes celšanas sistēma jau sākotnēji ir veidota ar mērķi aizsargāt tos, kas ziņo par pārkāpumiem darba vidē. Nodarbinātie nereti ir vienīgie, kas zinās patiesību par procesiem un lēmumiem, kas tiek pieņemti darba vietā. Līdz ar to bieži vien nodarbinātie ir unikālā pozīcijā, lai varētu sniegt attiecīgajām iestādēm informāciju par pārkāpumiem, ko ir novērojuši darba vietā “no iekšpuses”. Ir īpaši būtiski izveidot un nostiprināt drošu vidi un mehānismu, lai veicinātu šādu personu unikālo zināšanu un novērojumu nodošanu atbildīgajām iestādēm, lai kopīgiem spēkiem veicinātu no pārkāpumiem brīvāku darba vidi un sabiedrību.

Šis raksts ir sagatavots ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Par raksta saturu atbild biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna”.