Martins Laine – Pietiek ar vienu cilvēku, lai apturētu korupciju

Gatavojoties Trauksmes celšanas konferencei, ko plānojam rudenī, lūdzām par savu pieredzi dalīties vienu no uzaicinātajiem runātājiem – žurnālistu Martinu Laini no Igaunijas.

Pirmo reizi trauksmes celšana kā koncepts man prātā ienāca, kad noskatījos filmu “Visi prezidenta vīri” (All the President’s Men). Šī filma balstās uz patiesiem notikumiem, kas stāsta par žurnālistu, kurš sadarbojās ar trauksmes cēlēju, kura liecība noveda pie Votergeitas skandāla. Šis skandāls beidzās ar ASV prezidenta Ričarda Niksona atkāpšanos no amata. Votergeitas skandāls tiek uzskatīts par vienu no spilgtākajiem žurnālistikas ietekmes piemēriem.

Tas ir iedvesmojošs stāsts, un manā skatījumā katra trauksmes cēlēja stāsts tāds ir. Bija nepieciešams tikai viens cilvēks un divi žurnālisti, lai iznīcinātu augsta līmeņa korupciju.

Lai arī tas ir ļoti iedvesmojoši, lai arī tam ir liela ietekme uz visu sabiedrību, tomēr šāda veida stāstus mēs neredzam tik bieži. Trauksmes cēlēji parasti sniedz institūcijām un visai sabiedrībai palīdzīgu roku, lai attīrītu to no korupcijas, taču sabiedrība bieži vien nav gatava šāda veida atklāsmei. Fakts, ka trauksmes cēlēji pastāv, mums parāda, ka sistēmas reakcija varētu būt neracionāla un naidīga. Tātad sistēmās, kurās darbojas potenciālie trauksmes cēlēji, pastāv reāla iespējamība saskarties ar lielām briesmām (atriebība, atlaišana u. c.), nav pieejams reāls atbalsts, un viņi izjūt pastāvīgu spiedienu. Visi potenciālie trauksmes cēlēji dzīvo sistēmā, kas viņiem stāsta pilnīgi pretējo tam, ko viņi visu laiku jūt. Tas viņiem liek izjust pastāvīgas bailes un rada šaubas. Tādēļ pati ziņošana par kādu pārkāpumu no trauksmes cēlēja prasa sevis upurēšanu un lielu pārliecību. Parasti šāda kombinācija ir reti redzama, kas parāda cik ļoti vērtīga tā ir.

Iemesli trauksmes celšanai

Nav nekas tāds, ko es varētu pateikt, lai pārliecinātu kādu ziņot. Nav nekādas garantijas, ka trauksmes celšana nāks par labu trauksmes cēlējam, parasti tas notiek tieši otrādi.

Trauksmes cēlējs ar kuru es strādāju pēc sava stāsta izstāstīšanas daudz cieta: izjuta pastāvīgu spiedienu no augstākā līmeņa darbiniekiem, atkārtoti piedzīvoja nosodījumu no savas bijušās darba vietas, cieta personīgajā dzīvē un zaudēja spēju pilnvērtīgi izgulēties – tā ir iespējamā ziņotāja realitāte. Bet, kad jautāju šim trauksmes cēlējam, vai viņš kaut ko nožēlo, tad viņš vienmēr bez šaubām atbildēja, ka nē. Ja kāds ir šāda tipa cilvēks, tad viņam pārliecināšana nav nepieciešama. Viņš redzēs sev apkārt, kā un kāpēc viņa ziņošana palīdz sabiedrībai neatkarīgi no tā, ko apkārtējā sistēma cenšas viņam pateikt.

Mana trauksmes cēlēja definīcija

Man pašam ir sava definīcija, kas ir trauksmes cēlējs. Tā ir radusies no manas personīgās pieredzes. Žurnālisti visu laiku strādā ar dažādiem avotiem, tomēr ne visus avotus var saukt par trauksmes cēlējiem.

Trauksmes cēlējs ir kāds, kura liecība pilnīgi noteikti aizsāks sava veida attīstību, kura ir nepieciešama sabiedrībai vai institūcijām.

Trauksmes cēlējs ir kāds, kurš spēj novērtēt un pamanīt kļūdas nerakstītos vai pat rakstītos noteikumos. Viņam vai viņai ir jābūt spējīgai dažreiz rīkoties nepareizi (nelegāli publicēt datus, slepenus dokumentus), lai palīdzētu novērst kādu konkrētu pārkāpumu. Trauksmes cēlējam jājūtas pārliecinātam un jāspēj racionāli izprast morāles dilemmas, kas saistītas ar trauksmes celšanu – ne visi to spēj izdarīt.

Trauksmes cēlējs ir kāds, kurš ir gatavs potenciāli upurēt savu labklājību lielāka labuma vārdā.

Trauksmes cēlējs ir ne tikai tas, kurš ir patiess savos motīvos, bet arī spēj pietiekami labi izskaidrot šos motīvus, lai tie spētu pārliecināt sabiedrību par konkrētās rīcības nepieciešamību.

Manuprāt, trauksmes cēlējs ir tāds, kurš, ja iespējams, spēj izteikties neslēpjoties aiz maskas. Protams, tas ne vienmēr ir iespējams, taču to var izdarīt biežāk nekā cilvēki domā. Tas mūs daļēji aizved atpakaļ pie sevis upurēšanas. Tajā pašā laikā, ja sabiedrība spēj veiksmīgi radīt spiedienu konkrētajai trauksmes celšanas situācijai, tad tieši trauksmes cēlēja atklātība var viņu pasargāt. Ir daudz grūtāk atriebties kādam, kuru mēs visi zinām, nekā atlaist kādu, kurš rīkojas anonīmi (kā tas iepriekš notika ar vienu no maniem avotiem).

Trauksmes celšanas popularizēšana – lai sabiedrību padarītu labāku

Mans darbs kā žurnālistam, manuprāt, nav pārliecināt kādu celt trauksmi, bet gan aplaudēt un atbalstīt kādu pēc šāda lēmuma pieņemšanas. Kāda pārliecināšana celt trauksmi man ir morāla dilemma, jo es gūstu labumu no trauksmes cēlējiem – viņi man palīdz radīt nozīmīgus un interesantus stāstus. Tāpēc es nespēju būt pilnībā objektīvs, man ir savi personiskie iemesli, lai palīdzētu viņiem izstāstīt viņu stāstu.

Mana izvēle kļūt par žurnālistu ir balstīta vēlmē palīdzēt attīstīties sabiedrībai – tā ir daļa no manis. Es zinu, ka bieži vien žurnālistus un trauksmes cēlējus cilvēki neuzskata kā nepieciešamu sabiedrības daļu, kas palīdz celt tās labklājību. Tātad tajā ir iesaistīta acīmredzama empātija.

Es dzīvoju postpadomju sabiedrībā (lai arī tā ir labi attīstīta), kur “cita cilvēka nodošana” ir uzskatāma par nosodāmu rīcību – tā tas cilvēkos ir iekodēts jau kopš bērnības. Tieši tas mani satrauc visvairāk, un to nebūs iespējams izmainīt, ja vien mēs neveicināsim izpratni par priekšrocībām, ko dod ziņošana – stāstīšana par citu rīcību.

Man ir pašsaprotams, ka man visos iespējamajos veidos ir jāaktualizē trauksmes celšana, lai padarītu sabiedrību labāku un palīdzētu manam darbam kļūt vēl nozīmīgākam un ietekmīgākam. Iemesli, kuri vada mani to darīt, ir gan objektīvi, gan subjektīvi.

Viens no veidiem, kā aktualizēt trauksmes celšanu, ir uzstāties dažādās konferencēs, semināros un citās vietās, ko es arī daru. Taču savā ikdienas darbā es varu darboties kā efektīvs trauksmes cēlēju pārstāvis, kurš plašākai sabiedrībai nodod viņu stāstu. Tam nepieciešama spēja prast šos stāstus izstāstīt un aktualizēt tālāk.

Kā labāk rīkoties un nerīkoties ar trauksmes cēlējiem – par to Trauksmes celšanas konferencē

Kopš 2019. gada vasaras esmu iesaistījies trauksmes celšanas skandālā par iespējamu Eiropas līdzekļu nelikumīgu izmantošanu vietējā Igaunijas universitātē. Šis stāsts sākās ar trauksmes cēlēja liecību. Šobrīd notiek kriminālizmeklēšana, Eiropas Komisijas revīzija un rūpīga iekšējā izmeklēšana par to, kā Igaunijas Izglītības un pētniecības ministrija pārvaldīja šo projektu un konkrētos Eiropas līdzekļus. Par šī notikuma atspoguļošanu mēs ar kolēģi Oliveru Kundu pērn saņēmām pretkorupcijas balvu, kuru pasniedz Transparency International Igaunijas nodaļa. 

Šis stāsts, kas sākās vairāk nekā pirms gada, ir ideāls gadījums, lai pastāstītu cilvēkiem, kas notika ar trauksmes cēlēju pirms viņš ieradās pie mums un, kas sekoja.

Neatkarīgi no šīs lietas iznākuma, es varu dalīties personīgajā pieredzē par to, kas mācību iestādē notika nepareizi pirms un pēc trauksmes cēlēja liecības izskatīšanas. Esmu pārliecināts, ka tad, ja universitāte būtu izmantojusi pareizos rīkus un procedūras reaģējot uz sākotnējiem signāliem, Igaunija varētu izvairīties no šī reputācijas kaitējuma universitātei un visai zinātnes nozarei.

Pateicoties šai pieredzei es varu stāstīt, kā labāk rīkoties ar trauksmes cēlējiem vai vismaz to, kā ar viņiem nerīkoties, lai izvairītos no skandāliem un sabojātas reputācijas valsts līmenī.

Raksts tapis projektā “Atbalsts trauksmes cēlējiem”, ko finansē Atklātības fonds un Alianses pret korupciju Latvijā ziedotāji.

Alianse pret korupciju Latvijā ir brīvprātīga, neformāla sadarbības platforma starp uzņēmējiem un uzņēmumiem, Latvijas tiesībaizsardzības iestādēm un atbildīgiem cilvēkiem. Alianses uzdevums ir cīnīties pret korupciju, jo, kur korupcija ir mazāka, tur sekmīgāk attīstās uzņēmējdarbība, notiek labvēlīgas valstiskas pārmaiņas, ceļas labklājība un ieguvējs ir katrs cilvēks.