You are currently viewing TIESĀM TRŪKST VIENOTAS IZPRATNES PAR TRAUKSMES CĒLĒJU AIZSARDZĪBU

TIESĀM TRŪKST VIENOTAS IZPRATNES PAR TRAUKSMES CĒLĒJU AIZSARDZĪBU

  • Post category:Jaunumi

Latvijā pirmais Trauksmes celšanas likums stājās spēkā 2019. gada 1. maijā. Jauna likuma pirmie dzīves gadi ir būtiski vienotas trauksmes celšanas izpratnes veidošanā, un tajā pašā laikā izaicinoši, jo jāveido jauna prakse jautājumā, kas iepriekš nav risināts. Tomēr, iepazīstoties ar tiesu nolēmumiem, kuros skatīts jautājums par trauksmes cēlēju aizsardzību, redzam, ka arī pēc pirmajiem pieciem likuma darbības gadiem tiesām joprojām trūkst pilnīgas un vienotas izpratnes par trauksmes celšanas sistēmu un trauksmes cēlēju aizsardzību. Šajā rakstā aplūkosim sīkāk trīs tiesu lietas un nolēmumus, kuros ir skarts jautājums par trauksmes cēlēja aizsardzību. 

Publiska trauksmes celšana 

Kādā Latvijas pašvaldības domē strādājošais deputāts Aivars novēroja pārkāpumu sava kolēģa Raimonda rīcībā (vārdi mainīti). Aivars par novērotajiem kolēģa pārkāpumiem sabiedrībai paziņoja publiski, jo uzskatīja, ka citi trauksmes celšanas veidi (vēršanās pašvaldībā vai kompetentā institūcijā) nenodrošinātu, ka konkrētais pārkāpums tiks izmeklēts. Vēlāk Raimonds vērsās tiesā ar prasību pret Aivaru par goda un cieņas aizskaršanu. 

Skatot šo lietu, tiesa secināja, ka Aivars nav uzskatāms par trauksmes cēlēju, jo viņš “nav vērsies kompetentā iestādē ar iesniegumu, lūdzot atzīt viņu par trauksmes cēlēju, kā arī nav izmantojis kādu citu no minētajiem mehānismiem atbilstoši Trauksmes celšanas likuma 7. pantā ietvertajam regulējumam.” Rezultātā Aivaram “likumā noteiktā kārtībā nav noteikts trauksmes cēlēja statuss”. Šajos secinājumos tiesa nav ņēmusi vērā, ka Trauksmes celšanas likums paredz publisku trauksmes celšanu kā vienu no trauksmes celšanas veidiem, un šādā gadījumā lietā nebūs kompetentas iestādes lēmums atzīt vai neatzīt personu par trauksmes cēlēju. Līdz ar to publiskas trauksmes celšanas gadījumā tiesai pašai būtu jāvērtē, vai konkrētajā gadījumā izpildās trauksmes celšanas pazīmes un persona ir uzskatāma par trauksmes cēlēju. 

Tāpat tiesa norādīja, ka “trauksmes cēlēja ziņojuma izskatīšana un izvērtēšana nav tiesas, bet gan kompetentu institūciju kompetencē esošs jautājums.” Šāds secinājums ir pretrunā Augstākās tiesas atziņām par trauksmes cēlēju aizsardzību, uz ko tiesa pati atsaucas savā spriedumā. Tiesa norāda, ka atbilstoši Augstākās tiesas atziņām “jautājums par to, vai konkrēta persona ir uzskatāma par trauksmes cēlēju, ir risināms tajā procesā, kas ierosināts, balstoties uz trauksmes celšanas ziņojumu, vai arī procesā, kas ierosināts saistībā ar personas sūdzībām par nelabvēlīgajām sekām, kas personai radītas trauksmes celšanas dēļ.” Tomēr tiesa nav ņēmusi vērā, ka tiesvedība, kas vērsta pret iespējamo trauksmes cēlēju, pati par sevi var būt negatīvas sekas trauksmes cēlējam, līdz ar to lietā ir būtiski risināt jautājumu par trauksmes cēlēja statusu. 

Šiem 1. instances tiesas secinājumiem ir pievienojusies arī 2. instances tiesa, skatot lietu apelācijas kārtībā. Tādējādi redzams, ka atsevišķās lietās tiesas izpratne par trauksmes celšanas mehānismu rada šķēršļus trauksmes cēlējam pilnvērtīgi aizstāvēt savas aizskartās intereses.

Uzņēmuma valdes loceklis kā trauksmes cēlējs 

Kāda uzņēmuma valdes loceklis Ralfs (vārds mainīts) publiski cēla trauksmi par ikdienas darbā novēroto iespējamo pārkāpumu. Pēc publiskās trauksmes celšanas uzņēmuma padome vērsās pie Ralfa ar aicinājumu pārtraukt savstarpējās attiecības, parakstot vienošanos par atkāpšanos no valdes locekļa amata. Ja šāda vienošanās netiktu parakstīta, padome izteiktu neuzticību Ralfam. Ralfs parakstīja vienošanos. Tomēr, apzinoties, ka vienošanās nav tikusi panākta tiesiskā ceļā, Ralfs vērsās tiesā ar prasību par nelabvēlīgu seku novēršanu trauksmes cēlējam. 

Pirmās instances tiesas tiesnese, lemjot par prasības virzību, sākotnēji to atstāja bez virzības, norādot, ka nepieciešams novērst trūkumu – precizēt summu, kādu prasītājs lūdz kompensēt, pamatojoties uz valdes locekļa amata atstāšanu. Tomēr, kad Ralfs iesniedza prasības precizējumus, norādot konkrētu summu, tiesa secināja, ka šīs summas noteikšanā ir izmantoti principi, kas izriet no Darba likuma, tomēr konkrētajā situācijā pušu savstarpējas attiecības regulē Komerclikums. 

Šajā lietā tiesa neņēma vērā, ka prasītājs ir vērsies tiesā, pamatojoties uz trauksmes cēlēja tiesībām atbilstīgu atlīdzinājumu par zaudējumiem vai personisko kaitējumu. Tā vietā tiesa interpretēja prasību un tās izskatīšanai piemērojamos principus atbilstoši Komerclikuma normām. Rezultātā veidojas sistēma, ka trauksmes cēlējam noteiktās aizsardzības garantijas nav iespējams izmantot patstāvīgi, jo lietā tāpat ir jāpiemēro citu likumu normas. Šāda pieeja rada neskaidrību trauksmes cēlējam par iespējām aizsargāt savas aizskartās intereses, kā arī kopumā veido tādu praksi, kas padara Trauksmes celšanas likumā noteiktās aizsardzības garantijas par neefektīvām un neizmantojamām. 

Trauksmes cēlēja pagaidu aizsardzība 

Prasītājs Elvis (vārds mainīts) vērsās tiesā, jo tiek atbrīvots no amata. Elvis uzskata, ka šī atbrīvošana ir saistīta ar viņa veikto trauksmes celšanu. Elvim ir arī kompetentās iestādes pieņemtais lēmums par viņa atzīšanu par trauksmes cēlēju. Elvis lūdza tiesu noteikt viņam pagaidu aizsardzību – aizliegumu darba devējam viņu atbrīvot no amata vai pārcelt citā amatā līdz tiesvedības beigām. 

Šajā lietā ir atzinīgi novērtējam tiesas darbs un izdarītie secinājumi attiecībā uz trauksmes cēlēja aizsardzību. Piemēram, pirmās instances tiesa, skatot jautājumu par pagaidu aizsardzības piemērošanu, atsaucās un nolēmumu pamatoja ar trauksmes cēlējam likumā noteiktajām tiesībām uz pagaidu aizsardzību. Tāpat tiesa pievienojās prasītāja argumentam, ka “nelabvēlīgu seku iestāšanās gadījumā ikviens, kas vēlas kļūt par trauksmes cēlēju, jo paļaujas uz Trauksmes celšanas likuma aizsardzību, cēloņsakarīgi zaudēs ticību efektīvai savu tiesību aizsardzībai, kā rezultātā neuzņemsies personisko drosmi un risku ziņot kompetentām iestādēm par konstatētiem būtiskiem pārkāpumiem”. 

Tāpat arī vēlāk skatot darba devēja lūgumu atcelt noteikti pagaidu aizsardzību, tiesa savā nolēmumā norādīja, ka “trauksmes cēlēja aizsardzība ir arī sabiedrības būtisko interešu aizsardzība”. 

Skatot šo jautājumu pēc darba devēja pārsūdzības, arī 2. instances tiesa lēma par labu trauksmes cēlējam, norādot, ka tiesību uz pagaidu aizsardzību “iekļaušana Trauksmes celšanas likumā norāda, ka likumdevējs īpaši vēlējies aizsargāt trauksmes cēlāju no negatīvām sekām, kas tam var tikt radītas sakarā ar trauksmes celšanu. Apgabaltiesas ieskatā personas “sodīšana” par trauksmes celšanu, atstājot personu bez regulāriem ienākumiem, ir atzīstama par būtisku kaitējumu.” 

Šajā lietā 1. instances tiesa ir pieņēmusi gala nolēmumu, bet tas vēl nav stājies spēkā (ir pārsūdzēts). Tomēr Delnas ieskatā ir vērtīgi uzsvērt, ka šajā lietā tiesa ir kvalitatīvi un pilnvērtīgi vērtējusi trauksmes cēlēja aizsardzības garantijas un intereses, nonākot pie secinājuma, ka Elvja atbrīvošana no amata ir bijusi prettiesiska. 

Secinājumi 

No dažādiem tiesu nolēmumiem ir redzams, ka tiesnešu vidū nepastāv vienota izpratne par trauksmes celšanas sistēmu kopumā, trauksmes cēlēju aizsardzību un procesu, kādā nodrošināmas trauksmes cēlēja aizsardzības garantijas. Atsevišķi tiesu nolēmumu ir izceļami ar to pozitīvo pienesumu trauksmes cēlēju aizsardzības veicināšanā. Tomēr tāpat ir gana daudz nolēmumu, kam ir pretējs pienesums – tie rada vēl lielāku neskaidrību trauksmes cēlējam par iespējām aizsargāt savas intereses, kā arī veido tiesu praksi, kas nav vērsta uz trauksmes cēlēja interešu aizsardzību. 

Delna saprot, ka tiesnešiem ir izaicinoši skatīt jautājumus, kuros nav nostiprinājusies vienota un plaša prakse. Tomēr tieši tāpēc ir īpaši būtiski veidot šo praksi, turklāt tādu, kas ir vērsta uz trauksmes cēlēja aizsardzību un tādējādi uz trauksmes celšanas sistēmas stiprināšanu un trauksmes celšanas veicināšanu. Delnas ieskatā būtu nepieciešams nodrošināt tiesnešiem un tiesnešu palīgiem mācības par trauksmes celšanu, lai veicinātu skaidras un vienotas izpratnes veidošanos, un tādējādi vienotu pieeju tādu jautājumu lemšanā, kas skar trauksmes cēlēju aizsardzību un trauksmes celšanas sistēmu kopumā. 

Šis raksts ir sagatavots ar Sabiedrības integrācijas fonda finansiālu atbalstu no Kultūras ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem. Par raksta saturu atbild biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna”.  

Ja pamanījāt kļūdu, lūdzu, vispirms iezīmējiet to un pēc tam nosūtiet mūsu redaktoriem ar Ctrl+Enter.