Skatījums uz trauksmes celšanu sabiedrībā atšķiras – ir daļa cilvēku, kuri apzinās trauksmes celšanas lomu demokrātiskā sabiedrībā, savukārt ir liela daļa, kas joprojām skatās uz trauksmes celšanu kā uz kaut ko negatīvu, kā uz nodevību. Tāpēc ir īpaši svarīgi turpināt skaidrot trauksmes celšanas sistēmas jēgu un mērķi un apzināties trauksmes celšanas lomu no korupcijas un citiem pārkāpumiem brīvas sabiedrības veidošanā. Tāpat ir svarīgi apzināties, ka trauksmes celšana būtībā nav nekas jauns. Lai gan Trauksmes celšanas likums Latvijā sākotnēji stājās spēkā tikai 2019. gadā, tiesības ziņot par novērotiem pārkāpumiem kā tiesības uz vārda brīvību – cilvēktiesības – personām Latvijā bija noteiktas jau pirms Trauksmes celšanas likuma.

Vai salīdzināt trauksmes celšanu ar cilvēktiesībām nav pārspīlēti? Vai tiešām celt trauksmi ir katram cilvēkam piemītošas cilvēktiesības?

2019. gada 23. oktobra Eiropas Parlamenta un Padomes direktīva (ES) 2019/1937 par to personu aizsardzību, kuras ziņo par Savienības tiesību aktu pārkāpumiem (Direktīva) 31. apsvērumā atsaucas uz personas tiesībām uz vārda brīvību: “Personas, kuras ziņo ar darbu saistītā kontekstā iegūtu informāciju par apdraudējumu vai kaitējumu sabiedrības interesēm, izmanto savas tiesības uz vārda brīvību.”

Tiesības uz vārda brīvību ir nostiprinātas Latvijas Republikas Satversmes 100. pantā (“Ikvienam ir tiesības uz vārda brīvību, kas ietver tiesības brīvi iegūt, paturēt un izplatīt informāciju, paust savus uzskatus”), Eiropas Savienības Pamattiesību hartas 11. pantā (“Ikvienai personai ir tiesības uz vārda brīvību. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un brīvību saņemt un izplatīt informāciju vai idejas bez valsts iestāžu iejaukšanās un neatkarīgi no valstu robežām.”) un Eiropas Cilvēktiesību Konvencijas 10. pantā (“Ikvienam ir tiesības brīvi izteikties. Šīs tiesības ietver uzskatu brīvību un tiesības saņemt un izplatīt informāciju un idejas bez iejaukšanās no publisko institūciju puses un neatkarīgi no valstu robežām.”).

Direktīvas 45. apsvērums noteic, ka “aizsardzība pret represijām kā vārda brīvības [..] garantēšanas līdzeklis būtu jānodrošina gan personām, kuras ziņo par darbībām vai bezdarbību organizācijas līmenī (“iekšējā ziņošana”) vai ārējai iestādei (“ārējā ziņošana”), gan personām, kuras šādu informāciju dara pieejamu publiskā telpā, [..]”. Minētais apsvērums definē trauksmes celšanas būtību un trauksmes cēlējam noteiktās aizsardzības garantijas kā vārda brīvības garantēšanas līdzekli. Līdz ar to trauksmes celšana ir līdzeklis, kā persona var izmantot savas tiesības uz vārda brīvību un baudīt šo tiesību aizsardzību.

Savukārt, tajā pat laikā trauksmes celšana ir arī mehānisms, kā nodrošināt citu cilvēktiesību aizsardzību. Jāatceras, ka Trauksmes celšanas likuma 3. pants uzskaita dažādas jomas, par kurās novērotiem pārkāpumiem īpaši ceļama trauksme. Viens no uzskaitītajiem pārkāpumiem ir cilvēktiesību pārkāpumi. Līdz ar to, ja darba vidē persona novēro cilvēktiesību pārkāpumu, tā var izmantot trauksmes celšanas mehānismu, lai sekmētu cilvēktiesību aizsardzību.

Trauksmes celšana un cilvēktiesības nav tik attāli koncepti kā sākotnēji varētu likties. Trauksmes celšanai cilvēktiesību kontekstā ir divējāda daba – no vienas puses trauksmes celšana ir cilvēktiesības, kuras piemīt ikvienam kā tiesības uz vārda brīvību. Savukārt, tajā pašā laikā trauksmes celšana ir arī mehānisms, kā nodrošināt cilvēktiesību aizsardzību, ziņojot par gadījumiem, kad ir novēroti iespējami cilvēktiesību pārkāpumi.

Šī raksta sagatavošanu finansē ar Islandes, Lihtenšteinas un Norvēģijas atbalstu caur EEZ un Norvēģijas grantu programmu “Aktīvo iedzīvotāju fonds”. Par raksta saturu atbild biedrība “Sabiedrība par atklātību – Delna”.